Hemofilijas vēsture

Pirmās rakstiskās liecības par hemofiliju ir datētas ar mūsu ēras 2. gadsimtu un ir atrodamas senebreju tekstos. Saskaņā ar šiem rakstiem rituālā apgraizīšana netika izdarīta to sieviešu trešajiem dēliem, kuru pirmie divi dēli pēc apgraizīšanas bija noasiņojuši līdz nāvei. Visticamāk, neapturama asiņošana pēc šīs procedūras bija sākusies hemofilijas dēļ.

Hemofilija vēsturiski ir pazīstama arī kā “karaliskā slimība” – 19. un 20. gadsimtā vairākās karaliskajās ģimenēs Anglijā, Krievijā, Spānijā un Vācijā bija sastopama hemofilija. Gēna mutācija, kas izraisa hemofiliju, bija arī britu karalienei Viktorijai (1819–1901), un viņa kļuva par pasaulē slavenāko sievieti, hemofilijas gēna nēsātāju, jo trīs no viņas deviņiem bērniem pārmantoja hemofiliju. Viņas mazmeita un pēdējā Krievijas imperatore Aleksandra Fjodorovna defektīvo gēnu nodeva savam dēlam Aleksejam, un, pēc dažu vēsturnieku uzskatiem, cara ģimenes pastiprinātais satraukums par jaunā troņmantnieka veselību šajā laikā daļēji veicināja Krievijas vētraino politisko attīstību.

C-ANPROM/LV/ADYN/0074