Skatiet video interviju ar ārstu “Bērns ar hemofiliju bērnudārzā”

Aicinām skatīt video interviju ar Bērnu klīniskās universitātes slimnīcas bērnu hematoonkoloģi Mariku Grūtupu “ Bērns ar hemofiliju bērnudārzā”.

BĒRNS AR HEMOFILIJU BĒRNUDĀRZĀ

Dr. Marika Grūtupa

Pediatrs, bērnu hematoonkologs

Raksta teksts ir transkripcija no video “Bērns ar hemofiliju bērnudārzā”

 

• Vai bērnudārza personālam ir jāzina par hemofiliju?

Es teiktu, ka noteikti ir jāzina, vismaz mūsu, ārstu, viedoklis ir, ka tas ir ļoti vērtīgi un svarīgi. Protams, galējo lēmumu pieņem vecāki, viņi ir tie, kas izvēlas, kam stāstīt par bērna slimību un ko stāstīt. Taču, mūsuprāt, bērnudārza audzinātājiem un ne tikai viņiem, bet visiem, kuri uzņemas rūpes par bērnu, ir jāzina, ka tāda slimība bērnam ir un kas ir galvenais, kas jāzina par šo slimību, un kādas ir tās īpatnības. Tie būtu gan bērnudārza audzinātāji, gan auklītes, kā arī, ja bērni šajā dzīves posmā apmeklē kādas sporta aktivitātes, pulciņus, dienas centrus, tad arī to darbinieki. Tie visi ir cilvēki, kam būtu jāzina pamatlietas par šo slimību.

Ikvienam, kurš uzņemas rūpes un ir atbildīgs par bērnu, ir jāzina par hemofiliju.

Vecākiem parasti šo mazo bērnu ar hemofiliju ir bail palaist jebkādā sociālā kolektīvā. Ja tas ir bērnudārza vecums, tad uz bērnudārzu, ja bērns lielāks, tad uz skolu, un tieši tā iemesla dēļ, ka viņiem ir bažas, ka tur, otrā pusē, tie cilvēki pietiekami daudz nezina un nevarēs pasargāt bērnu, kā to var izdarīt vecāki un kā to dara ģimenes locekļi. Tāpēc, ja vien vecāki ir visu izstāstījuši bērnudārza audzinātājam, tad viņiem tas dod drošības sajūtu, ka bērns, aizejot uz dārziņu, visu dienu ir pietiekami drošā vidē un, ja kaut kas ar bērnu notiks, viņam noteikti tiks sniegta adekvāta pirmā palīdzība, tiks sazvanīti vecāki un viņi būs lietas kursā, ka ir bijis kaut kāds negadījums vai kāda situācija, kas liek papildus kaut kā reaģēt, ka tā tiks risināta un viņiem nebūs šī nezināšanas momenta.

Kartīte vai aproce ar informāciju par hemofiliju!

Ja reizēm gadās – tas gan vairāk attiecas uz lielākiem bērniem –, ka bērns viens pats atrodas kaut kur uz ielas vai ir brīdis, kad viņš nav to cilvēku tiešā tuvumā, kas zina visu svarīgāko par hemofiliju, tad viņam ir līdzi vai nu kartīte, vai aproce, uz kuras ir šī svarīgā informācija, ka, pirmkārt, bērnam ir hemofilija, otrkārt, cik smaga ir tās forma un, treškārt, tālruņa numurs vecākam, kuram zvanīt šādā neatliekamā situācijā.

• Kas bērnudārza personālam noteikti jāzina par hemofiliju?

Slimība nav nododama citiem!

Audzinātājiem un apkārtesošajiem ir jāzina, ka tā nav slimība, kas var kādam pielipt, tāpēc bērnu nevajadzētu izolēt un arī citiem bērniem vajadzētu justies pietiekami droši, ka ar šo bērnu var spēlēties, draudzēties un darboties tāpat kā ar jebkuru citu grupiņā esošo bērnu.

Nav jābaidās no strauja asins zuduma!

Ir jāzina, ka tā nav slimība, kuras gadījumā bērns noasiņo uz vietas. Domāju, šie aizspriedumi, mīti un bažas ir tas, kas pedagogus dara tramīgus, tāpēc ir dzirdētas situācijas, kad vecāki, vedot bērnu uz bērnudārzu, ir saskārušies ar attieksmi, ka viņu atvasi nemaz negrib pieņemt bērnudārzā. Tā ir nezināšana, no vienas puses, un bailes, mīti, aizspriedumi – no otras. Līdz ar to, nepārprotami, jo vairāk būs šī labā komunikācija un tā būs abpusēja, jo drošāk jutīsies abas puses.

Trīs hemofilijas smaguma pakāpes: viegla, vidēja, smaga hemofilija!

Hemofilija ir slimība, kuras gadījumā pietrūkst viena no asins recēšanas faktoriem. Tā faktora var pietrūkt pavisam nedaudz, un tad tā būs viegla hemofilija. Var pietrūkt vidēji daudz, un var pietrūkt tiešām ļoti, ļoti izteikti, un tā būs smaga hemofilija. Līdz ar to atkarībā no tā, kura hemofilijas forma ir konkrētam bērnam, ierobežojumi un piesardzība varētu būt ļoti atšķirīga. Audzinātājiem ir jāzina, vai bērnam ir viegla hemofilija, kad var nebūt praktiski nekādu ierobežojumu, vai tā ir smaga, un tad jābūt maksimāli piesardzīgam.

Ilgāka, bet ne intensīvāka asiņošana!

Hemofilija var izpausties ar ilgāku asiņošanu no kādas brūces, bet ne ar intensīvāku. Tātad nav jāuztraucas, ka iegriezums uzreiz nozīmē milzīgu asiņošanu, tā nepavisam nav. Cilvēks ar hemofiliju asiņo tāpat kā jebkurš no mums, bet viņam asiņošana ir ilgāka.

Var būt gan ārēja, gan iekšēja asiņošana!

Vēl viena svarīga lieta, kas jāzina jebkuram pedagogam par hemofiliju, ir, ka asiņošana var izpausties ne tikai uz āru, bet arī uz iekšu. Tā pēc savas būtības ir daudz nopietnāka un bīstamāka, jo to, ko mēs neredzam ar aci, mēs ļoti bieži nenovērtējam.

Ir iespējama spontāna asiņošana!

Asiņošana var notikt arī spontāni, bez kādas ļoti nopietnas traumas. Visvairāk runājam tieši par locītavu asiņošanu vai asiņošanu muskulī. Un, ja bērns jau ir tāds, kurš apzinās savu slimību un var daudz ko pastāstīt par savām sajūtām, tad visbiežāk viņš saka, ka viņam sāp, un viņš jūt šos priekšvēstnešus asiņošanai locītavā. Tad ir svarīgi, lai audzinātājs ieklausās bērnā un viņam tic.

Iekšēja asiņošana pēc traumas – bīstamāka nekā ārēja asiņošana!

Bērniem ar hemofiliju asiņošana pēc salīdzinoši nelielas traumas var būt gan muskuļos, gan vēdera dobuma orgānos un, protams, pēc galvas sasišanas asiņošana var būt arī galvas smadzenēs. Tās ir tās bīstamākās traumas!

Nedrīkst lietot aspirīnu un nesteroīdos pretiekaisuma preparātus!

Ir jāzina, ka bērniem ar hemofiliju nedrīkst dot visus medikamentus. Piemēram, ja ir augstāka temperatūra, noteikti nekādā gadījumā nedrīkst lietot aspirīnu. Arī, ja ir sāpes, citiem bērniem dod ibumetīnu, taču bērnam ar hemofiliju to nevajadzētu lietot. Tātad ir jābūt sarakstam, kādus medikamentus neatliekamā situācijā bērniem ar hemofiliju nelietot.

Injekciju nedrīkst veikt intramuskulāri!

Svarīgi ir zināt, ka, piemēram, ja bērnudārzā notiek vakcinācija vai, kā mēs to tautā saucam, potēšana, tad bērnam ar hemofiliju šīs injekcijas nedrīkst izdarīt muskulī – tās jāizdara zemādā.

Pieejami vecāku tālruņa numuri! Vienmēr sazvanāma uzticības persona!

Atgriežoties atkal pie bāzes informācijas – noteikti ir jābūt zināmiem vecāku tālruņa numuriem, uzskatu, vismaz abu vecāku numuriem. Ja vecākiem ir tāds darbs, ka viņi ne vienmēr var atbildēt uz telefona zvaniem, tad ideālā gadījumā ir jābūt norādītiem vēl kādiem tālruņa numuriem kādiem tuviem cilvēkiem – vai tie ir vecvecāki, vai tā ir kāda cita uzticības persona, kura arī ir pietiekami zinoša par hemofiliju un ir sasniedzama. Tā, lai nerastos izmisums, kad zvana vienam, otram, trešajam, bet neviens neatbild, un tad tikai stress aug augumā.

• Vai bērns ar hemofiliju var brīvi spēlēties ar citiem bērniem?

Pilnīgi noteikti viņš var un viņam arī vajag brīvi spēlēties ar jebkuru bērnu. Es teiktu, ka dramatiskākais, ko var izdarīt, – bērnu izolēt.

Vajadzētu izvairīties no bērna pārmērīgas sargāšanas!

Ļoti būtiski – un īpaši šajā, bērnudārznieka, vecumā – ir tas, ka, no vienas puses, vecākiem ir kādas lietas, no kā viņi vēlas pasargāt šos bērnus un kas ir jāievēro, bet būtiskais ir neizolēt bērnu ar hemofiliju par daudz, neuzlikt viņam tādu polsterētu rāmīti, ka viņš vairs nevar piedalīties nekādās spēlēs, rotaļās. Viņam nenotiek adekvāta izglītojoša attīstība, ja, piemēram, viņam nedod šķēres. Tās visas ir lietas, kas, tāpat kā jebkuram bērnam, arī bērnam ar hemofiliju ir ļoti svarīgas, lai viņš gan sociāli, gan emocionāli, gan fiziski attīstītos tāpat kā jebkurš vienaudzis. Jo pēc būtības bērni ar hemofiliju ne ar ko neatšķiras no citiem bērniem, viņiem tikai trūkst viena asins recēšanas faktora.

Atbilstoši drošības noteikumi!

Protams, atkarībā no hemofilijas smaguma pakāpes var būt kaut kādi ierobežojumi, bet tas tomēr vairāk attiecas uz vecākiem bērniem, jo bērnudārza vecumā parasti šīs fiziskās aktivitātes nav tik ļoti uz konkurenci vērstas un tik agresīvas, kā tas ir lielākiem bērniem. Līdz ar to risks, ka bērns varētu gūt kādu smagu traumu, tomēr ir ļoti minimāls. Bet, protams, visas palīgierīces rotaļām ir jāizmanto viņiem paredzētā veidā un adekvāti. Piemēram, pa slīdkalniņu nevajag kāpt augšā – pa to ir jāšļūc lejā, turklāt nevajag šļūkt ar galvu pa priekšu, jāšļūc tā, kā tas ir paredzēts. Nu tad šādās situācijās audzinātājam ir nedaudz vairāk jāpievērš uzmanība bērnam ar hemofiliju un jānorāda spēļierīces pareizā lietošana.

Tāpat, piemēram, ja bērnam ir smaga hemofilija un tiek spēlēta bumba, varbūt viņu nevajag izvirzīt kā galveno mērķi, pa kuru tiks mests, – viņam noteikti var spēles scenārijā atrast drošāku lomu. Viņš var būt bumbas padevējs vai centrālais organizētājs, un katrā ziņā viņš noteikti ir jāiesaista šādās aktivitātēs. Svarīgi bērnu maksimāli integrēt aktivitātēs ar vienaudžiem!

Profilaktiska faktora ievade!

Par to, cik daudz ir kaut kādu ierobežojumu, lielā mērā būtu izrunājams tieši ar vecākiem, jo šobrīd bērniem, kuriem ir smaga hemofilija, mēs cenšamies nodrošināt ārstnieciski profilaktisku ārstēšanas režīmu. Tas nozīmē, ka regulāri tiek ievadītas zāles ar mērķi, lai šis asins recēšanas faktors būtu tādā līmenī kā praktiski jebkuram veselam cilvēkam. Un, ja mums ar šo profilaktisko ārstēšanu iet gana sekmīgi un mēs esam atraduši labu režīmu, kādā zāles ievadīt, tad patiesībā bērns ar hemofiliju īpaši neatšķiras no citiem cilvēkiem.

Jāņem vērā bērna individuālās fiziskās īpatnības!

Savukārt bez asins recēšanas faktora ļoti svarīgas ir arī katra bērna individuālās fiziskās attīstības īpatnības. Pieņemsim, ja ir kāda locītava, kas varbūt ir vājais punkts, tad vecāki diezgan labi zinās, ka ir kaut kādas lietas, no kurām tomēr jācenšas izvairīties un nedarīt. Bet, viennozīmīgi, pārmērīgi saudzējoša attieksme nav tā, ko mēs vēlamies šobrīd mūsdienas medicīnas kontekstā. Tāpēc, ka viens ir sociāla izolācija, otrs ir tāda ieiešana sevī, ka cilvēks vairs arī nevēlas nekur turpmāk darboties, trešais – tieši konkrētā fiziskā aktivitāte.

Ikdienā liedzot kādas darbības, tiek veicināts traumu risks, jo bērnam trūkst pieredzes un prakses!

Ja bērns ar hemofiliju, tāpat kā jebkurš cilvēks, nenodarbojas ar fiziskām aktivitātēm, pirmkārt, viņa muskuļu masa kļūst arvien mazāka, viņš mazā bērna vecumā neiemācās aktīvās kustības, kas viņam ir nepieciešamas. Ja cilvēkam nedod iespēju staigāt, nedod iespēju kāpt pa kāpnēm, pievilkties ar rokām pie kādām augstajām trepēm, viņš jau to nekad neiemācīsimies, līdz ar to visa muskuļu un kaulu sistēma neattīstīsies, kā vajag. Savukārt tas noved pie tā, ka nebūs tik labs līdzsvars, pie mazākās neveiklības vai šūpošanās būs kritiens, katrs kritiens var izraisīt asiņošanu. Tā ir kā nebeidzama reakciju ķēde.

Tāpēc šajā agrīnajā vecumā, kad veidojas muskuļu un kaulu sistēma, kad tiek nostiprinātas locītavas, ir ļoti svarīgi, lai bērnam būtu pilnvērtīga dzīve un lai viņš netiktu ielikts rāmjos, kuros viņam nav jāatrodas. Līdz ar to ir jābūt piesardzīgai, bet ne pārmērīgi sargājošai attieksmei!

• Ar kādām fiziskām aktivitātēm bērns ar hemofiliju var nodarboties?

“Jāveicina regulāras fiziskas aktivitātes, lai stimulētu normālu psihomotoro attīstību, attīstītu muskuļu spēku, līdzsvaru un koordināciju, uzlabotu fizisko sagatavotību.”

/Pasaules Hemofilijas federācija/

Bērnudārza vecumā ir maz tādu aktivitāšu, kurās nevarētu piedalīties. Tas, no kā ir jāizvairās, ir tiešā kontakta sporta veidi. Protams, stafetē saskrienoties vienam ar otru, sitiens un kontakts var sanākt diezgan straujš, bet parasti jau bērniem līdz skolas vecumam ķermeņa masa nav tik liela, lai tas būtu liels trieciens, arī pārvietošanās ātrums nav liels. Tomēr ar tādām nekontrolējamām fiziskām aktivitātēm lielā bērnu barā vajadzētu būt piesardzīgiem, taču tas viss ir atkarīgs no tā, kā ir ritējis agrīnais vecums. Ja bērns ir bērnudārza grupiņā ar tiem pašiem audzinātājiem jau kopš maza vecuma un kā mazs ķipars kopš divu gadu vecuma tur iet, viņš visur piedalās, viņš ir pietiekami fiziski labi attīstīts, viņš ir veikls, un, ja mums, ārstiem, ir izdevies kopā ar vecākiem izveidot labu ārstniecības režīmu, bērns jau sešu septiņu gadu vecumā būs gana labi trenēts, būs ar vienaudžiem kolektīvā attīstījies un arī pārējie bērni būs auguši kopā ar viņu, tad tādus bīstamos punktus jau noteikti daudzi zinās.

• Kā ar bērnu runāt par hemofiliju?

1. Asins recēšanas faktora ievadi nevajag saistīt ar sodu!

2. Izskaidrot, kāpēc kāda aktivitāte ir liegta vai, to veicot, ir vairāk jāuzmanās!

3. Nepārnest stresu par situāciju uz bērnu!

Viennozīmīgi ir svarīgi ārstēšanu nesaistīt ar sodu. Piemēram, teksts: “Neskrien, sasitīsies, un tev būs jāveic injekcija un jāievada faktors!”, manuprāt, būtu gaužām neveiksmīgs veids, kā brīdināt bērnu no iespējamām traumām. Bet mācīt saprast, ka konkrētai rīcībai būs konkrētas sekas, tas gan būtu ļoti svarīgi. Piemēram, nekāpt pa zviedru sienu uz desmito pakāpienu un nelēkt lejā, ja apakšā nav nekāda polsterējuma… Kā? Brīdinot, ka tu sasitīsies, radīsies papildu ciešanas un, iespējams, kāda papildu sāpe, būs kāds papildu medikaments, kādi ierobežojumu un tu pēc tam nevarēsi piedalīties nākamajās fiziskajās aktivitātēs.

Faktora ievadīšana nedrīkst būt kā biedēšana un iespējamais soda veids – tu tagad nokriti, tev būs asiņošana, būs jāiet pie ārsta! Pirmkārt, šādā situācijā nenobīties pašiem! Es teiktu, tas ir pirmais, jo gan vecāki, gan pedagogi, pirmo reizi saskaroties ar tādu traumu, paši nobīstas, un tad, manuprāt, pieaugušie ļoti bieži šo savu stresu pārnes uz bērnu. Šādā situācijā galvenais ir nenobīties, savaldīties un bērnam arī teikt – tu neuztraucies, ka tagad nokriti, mēs tūlīt darīsim visu, lai tu justos labi.

• Vai citiem bērniem grupā stāstīt par hemofiliju?

Jāteic, ka par tiem bērniem ar hemofiliju, kuri iet bērnudārzā, pārsvarā pārējie bērni uzzina, jo vecāki iet un runā ar pedagogu un bērni dzird.

Arī pedagogi nedaudz mēģina ierobežot, īpaši tos lielos bosikus, jo tas, ka pret bērnu ar smagu hemofiliju vajadzētu uzvesties drusku saudzīgāk, tas ir nepārprotami. Bet man jāteic, ka droši vien ne vienmēr tas izdodas ļoti labi, jo tie, kas ieklausās pedagogu stāstītajā un dara, ko viņiem saka, tie parasti nav tie lielākie riska faktoru izraisītāji. Savukārt tie, kas ir bosiki, ar tiem ir diezgan grūti, bet tas, ka nedrīkst, piemēram, iet un kauties ar puiku, kam ir hemofilija, noteikti būtu jāpasaka.

Kā šo visu stāstīt, kas ir tie katram vecumam atbilstošie vārdi? Ja tas ir mazs puika, tas varētu būt tā: “Ja tu viņam iesitīsi, viņam var izveidoties ļoti lieli zilumi uz kājas un kāja var pietūkt, un būs jāliek ģipsis, un šis bērns nevarēs iet spēlēties un draudzēties.” Lielākiem var stāstīt nedaudz citādi, bet kopsummā, man liekas, lielākajai daļai bērnu nav tik svarīgi, kas slimībai par pamatu, bet būtiski atrast tādu labu komunikācijas veidu, lai bērns ar hemofiliju organiski iekļaujas grupiņā bez papildu ierobežojumiem. Tad arī pārējie bērni viņu adekvāti pieņem un pieskata, neviens speciāli pāri nedara. Iedrošiniet bērnus uzdot jautājumus!

• Kuros gadījumos noteikti jāsazinās ar bērna vecākiem?

Labāk ar vecākiem sazināties biežāk nekā pārāk reti!

Kad tas ir sākumposms, kad konkrētais bērns ar hemofiliju ir sācis apmeklēt bērnudārzu un ja ir kādi ārpuskārtas notikumi, tad, es teiktu, labāk ir biežāk aizsūtīt galveno informāciju vai pazvanīt nekā par retu. Tas ir tāds pats bāzes ieteikums, bet tālāk jau tās situācijas ir diezgan dažādas.

Ja nelielas traumas dēļ asiņošana nebeidzas pēc 20 minūtēm, sazinieties ar vecākiem!

Piemēram, ja ir iegriezts pirkstā vai sākas neliela deguna asiņošana un pedagogs sniedz pirmo palīdzību, kā tā ir paredzēta, bet ir pagājušas divdesmit minūtes un asiņošana joprojām turpinās, tā būtu situācija, kad nepārprotami jāzvana vecākiem.

Galvas traumas gadījumā uzreiz zvaniet uz 112 un vecākiem!

Jāzvana vecākiem un vienlaikus jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība, ja ir notikusi galvas trauma. Nav jāgaida, kad izveidosies pamatīgs puns vai kad bērns jau sāks kļūt miegains, vai viņam parādīsies nelaba dūša vai vemšana. Galvas traumas gadījumā labāk ir par daudz nekā par maz.

Vēdera dobuma traumas gadījumā zvaniet uz 112 un vecākiem!

Tas pats attiecas uz vēdera dobuma traumām – ja ir noticis kāds kritiens no augstuma un ir sasists vēders, labāk ir lieka piesardzība un varbūt steidzamāka zvanīšana nekā otrādi.

Asiņošana mutē parasti izskatās nopietnāk nekā ir patiesībā!

Ar vēsu prātu jāizvērtē asiņošana no mutes gļotādas, jo mutē bez asinīm cilvēkam ir ļoti daudz siekalu, un, sajaucoties siekalām ar asinīm, tas parasti izskatās dramatiskāk nekā ir.

Iedodiet bērnam ledus gabaliņu, ko paturēt mutē, lai veicinātu asinsvadu saraušanos!

Mute ir viena no lokalizācijām, kur grūtāk apturēt asiņošanu, jo pirmām kārtām tur viss ātri paliek silts, ledus kūst, neko nevar labi nospiest, tomēr vienalga pasūkāt aukstu sasaldētu sulu vai ledus gabalu ir tas, ko noteikti var izdarīt.

Ja pirmā palīdzība ir sniegta, tomēr ir pagājušas piecpadsmit divdesmit minūtes un asiņošana mutē nemazinās, noteikti jāzvana vecākiem un jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība, jo bērnam ir nepieciešama faktora injekcija.

Esiet vērīgi, vai asiņošana nav no rīkles, kakla!

Ļoti bīstama asiņošanas vieta ir rīkle, kakls, jo nevar saprast, kas tur īsti notiek, un arī nospiest tur neko nevar. Tā ir vismaz tikpat nopietna asiņošana kā galvas traumas gadījumā, kad mēs nevaram redzēt, kā notiek asiņošana.

Noteikti ziņojiet vecākiem, ja bērnam ir sarkans urīns!

Bērnudārza audzinātājiem ir jāpievērš uzmanība, ja, piemēram, aizejot uz podiņa pačurāt, izskatās, ka bērna urīns ir sārts. Tā arī noteikti ir zīme, kad būtu jāsazinās ar vecākiem. Vienīgi jāatceras viena lieta – ja pusdienās ir ēstas bietes (vai vecāki saka, ka tās ir ēstas no rīta), tad var nedaudz mierīgāk uztvert notiekošo, bet, ja biešu klātbūtne pēdējās diennakts laikā diētā nav atrodama, tad, protams, jābūt ļoti uzmanīgiem.

Nopietns stāvoklis, ja fēces ir tumšā krāsā kā darva!

Arī fēču krāsai jāpievērš uzmanība – ja tās ir melnas kā darva, tas var liecināt par asiņošanu zarnu traktā, un tā ir nopietna neatliekama situācija, kad steidzami ir jāvēršas pēc medicīniskas palīdzības.

Vecāki uzdos jautājumus, lai saprastu, kā asiņošanas epizode sākās vai kā notika trauma!

Bērnudārza audzinātājiem nevajag apvainoties uz vecākiem, ja viņi sarunas pa tālruni laikā uzdod ļoti daudz jautājumu. No mediķu puses, mēs mēģinām vecākus patiešām ļoti izglītot, tā, lai viņi būtu eksperti sava bērna hemofilijas ārstēšanā mājas apstākļos. Katrā ziņā dodam pamatinformāciju, lai viņi ļoti labi zinātu, kā rīkoties. Tāpēc vecākiem šie jautājumi ir jāuzdod, lai labāk saprastu, cik konkrētā situācija ir nopietna, cik tā ir kritiska un kāda palīdzība būtu jāsniedz.

• Kādu palīdzību sniegt bērnam pirms vecāku vai NMPD ierašanās?

Traumas skartais loceklis – roka vai kāja – ir pilnīgi noteikti jānoliek mierā. Uz tā nevajag balstīt slodzi, ideāli ir to pacelt nedaudz augstāk, lai mazinātos asiņošana, un pielikt vēsumu.

Stingri turēt 10 minūtes!

Ja tā ir ārēja brūce, tad dezinficējam un uzliekam sterilu plāksteri vai pārsēju, bet vairāk uzspiežam. Spiediena rezultātā vairāk sašaurināsies asinsvadi un tajā vietā ar spiedienu tiks apturēta vismaz primārā asiņošana.

Aukstums – ledus maiss, slapjš un auksts dvielis, produkts no ledusskapja

Tātad vienalga, vai tā ir brūcīte uz pirksta, tad mēs tai vienkārši ar pirkstu uzspiežam, vai tas ir deguns, kas asiņo, tur arī uzspiežam, vai tā ir viena nāss, tad uzspiežam uz vienas puses un stingri turam. Un turam minūtes desmit vai pie deguna saknes pieliekam aukstumu un arī paturam. Ja tuvumā galīgi nav nekā sasaldēta, liekam zem auksta ūdens atdzesētu dvieli vai kādu produktu no ledusskapja. Tas pats attiecas uz gadījumu, kad locītava ir tā, par kuru bērns sāk sūdzēties, ka viņam tā tirpst vai sāp vai viņš nevar to palocīt, tad uz locītavas jāuzliek aukstums.

Gadījumi, kad noteikti jāsauc neatliekamā medicīniskā palīdzība:

• galvas trauma;

• asiņošana kaklā;

• asiņošana vēdera dobumā;

• acu trauma;

• mugurkaula trauma;

• jostas/gūžu muskulatūras trauma;

• lūzums;

• asinis urīnā;

• melnas fēces;

• lieli asins zudumi.

 

• Koagulācijas faktora ievade bērnam

Vecāki paši var veikt asins recēšanas faktora ievadi bērnam, ja tas ir nepieciešams!

Ja pēc pirmās palīdzības sniegšanas (miers, aukstums, spiediens uz traumētās vai sagrieztās vietas) vecāki uzskata, ka ir jāizmanto asins recēšanas faktora ievade, tad pedagogam par to nav jāuztraucas, jo vecāks zinās, kā to veikt, kāda deva nepieciešama, un viņš par to ir uzņēmies atbildību. Bērnudārzā pedagogam ar to nav jānodarbojas. Savukārt, ja situācija būs akūtāka un tiks izsaukta ātrā palīdzība, tad mediķi zinās, kādas zāles ir jāinjicē. Tā nav pedagoga atbildība.

Izstāstiet vecākiem par jebkuru situāciju, kas varēja būt traumatiska bērnam ar hemofiliju!

Pat ja diena bērnudārzā ir pagājusi bez lielām traumām, bez ārkārtas situācijām, kad būtu jāzvana vecākiem neatliekamā kārtā, bet tomēr ir noticis kaut kas drusku neikdienišķāks, piemēram, ir bijis nedaudz lielāks kritiens vai atsitiens uz vienu kāju, vai kaut kāda saskriešanās starp bērniem, dienas beigās, kad mazais dodas mājās, pedagogam noteikti būtu jāizstāsta vecākam, ka tāda situācija ir bijusi, lai viņš pievērš uzmanību konkrētajai ķermeņa daļai un tālāk jau reaģē atbilstoši tam, kā ar ārstējošo ārstu vienojies.

 

Lūdzu, uztveriet bērnu ar hemofiliju kā jebkuru citu bērnu!

*

Neiezīmējiet! Nepārsargājiet! Neatgrūdiet un neizslēdziet!

*

Nepārspīlējiet ar reakciju!

*

Ticiet, ja bērns saka, ka ir savainots!

*

Zvaniet vecākiem, ja jums ir jautājumi!

*

PALDIES JUMS PAR RŪPĒM!

 

HEMA.LV – tiem, kas meklē atbildes, kā sadzīvot ar asins recēšanas traucējumiem!

C-ANPROM/LV/ADV/0008